VEF Vēsture

1887. gadā otrās ģildes biedrs un Berlīnes Siemens & Halske pārstāvis Henrihs Detmans no tirgotājiem Kamāriniem iegādājās 1200 kvadrātasu lielu zemes gabalu Pēterburgas šosejas 4. kvartāla 85. adresē, vēlāk Pēterburgas šosejā 19 (tagad Brīvības gatve 214i). Uz zemes gabala jau atrodas dažas ēkas, kuras sākumā tiek restaurētas un izmantotas tāpat.

vef

Detmans bija Vācijas pilsonis un strādāja arī kā optometrists. Viņam Šķūņu ielā 13 piederēja briļļu veikals. Tā kā Detmans Rīgā pārstāvēja Siemens & Halske, kuru uzdevumā nesen bija izveidojis elektrisko lampu rūpnīcu Pēterburgā, Detmans nolēma izveidot līdzīgu fabriku arī Rīgā. Lielu lomu spēlē viņa sadarbība ar elektrisko inženieri Engelbertu Arnoldu (1856-1911), kura inovācijas jaunajam uzņēmumam nodrošina ļoti straujus panākumus. Rūpnīca oficiāli tiek dibināta 1888. gadā [1].

1896. gadā rūpnīcas vadības ēku pēc Heinriha Kārļa Šēla (1829-1909) projekta būvēja arhitekts mūrniekmeistars Krišjānis Ķergalvis. Tā saglabājusies līdz mūsdienām, un par šo ēku arī ir šis stāsts.

vef

Fasādes ārējo dekoru grezno iespaidīga sengrieķu dieva Zeva statuja. Skulpturālā noformējuma autors A. Folcs (1851-1926) ievietoja šo statuju kolonnu ietvertajā nišā, Zevs tika atveidots ar zibeņbultām rokās. Pie viņa kājām tika novietots ērglis kā debesu, spēka un uguns mitoloģiskais simbols. Kompozīcijas uzdevums bija radīt asociācijas ar enerģiju un jaudu, kas saskanēja ar uzņēmuma profilu.

Arnolds un Detmans šeit ierīko savu Krievu-Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu, kurā sākotnēji izgatavo elektriskos ģeneratorus. Rūpnīcā izgatavoja arī pirmo dinamomašīnu, kas tika uzstādīta Šmita cementa fabrikā Rīgā, kā arī visu aparatūru Rīgas Politehnikuma elektrotehniskajām laboratorijām. Tajā laikā tiek slavētas arī divdesmit sveču spilgtuma elektriskās lampas, ražotas tieši Arnolda-Detmana "Krievu Baltijas elektriskajā rūpnīcā". 1890. gadā šajā rūpnīcā strādā 32 darbinieki, taču 1897. gadā jau 180 darbinieki.

vef

Šajos laikos sākas pamatīgs rūpniecības uzplaukums, un Rīgā ienāk lielie Vācijas uzņēmumi - jau minētais Siemens & Halske, AEG un citi, kas nodrošināti ar pamatīgu ārzemju kapitālu. Spēcīgās konkurences apstākļos Detmans uzsāk pārrunas par fabrikas pārdošanu Vācu elektrotehnikas uzņēmumam Union (Union-Elektricitäts-Gesellschaft), kura vadītājs bija Ludvigs Lēve (Ludwig Loewe).

vef

1898. gadā Heinrihs Detmans pārdod fabriku [2] par 180 tūkstošiem rubļu, un paliek kā direktors fabrikā, kas nu jau tiek dēvēta par Union". Pēc darījuma rūpnīca piedzīvo strauju izaugsmi. Pieaug darbinieku skaits, saražoto preču dažādība un apgrozījums. Uzņēmums kļūst par vienu no lielākajiem elektrotehnikas ražotājiem Krievijā.

Henrihs Detmans mirst 1900. gada 27. jūlijā [3] un ir apglabāts Lībekas kapos.

20. gadsimta sākumā Eiropu nomāc pasaules ekonomiskā krīze. Arī Union cieš milzīgus zaudējumus un pamatīgi samazina darbinieku skaitu. Konsolidācijas un optimizāciju rezultātā Union 1904. gadā iegādājās vācu koncerns AEG, un tā kļūst par AEG filiāles „Vispārēja elektrības kompānija” sastāvdaļu ("Всеобщая компания электричества" ВКЭ). AEG laikos, 1913. gadā, top jauna piebūve, kuras augstais tornis vēl joprojām slejas augstāk par pārējām teritorijas ēkām.

vef

1915. gada jūlijā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai, VEK ražošanas iekārtas kopā ar darbiniekiem evakuē uz impērijas iekšējām guberņām. Daļu nosūtīja uz Pēterpili un Maskavu, bet iekārtu lielākā daļa nokļuva Harkovā. Uz turieni aizbrauca aptuveni 3000 rūpnīcas darbinieku un apmēram tikpat daudz viņu ģimeņu locekļu. Pēc gada notika svīnīga jaunas ražotnes ar veco nosaukumu «Всеобщая компания электричества» atklāšana. Līdz pat šai dienai «Харьковский электромеханический завод» (Harkovas Elektromehāniskā rūpnīca, kā šis uzņēmums tika nosaukts 1925. gadā) darbojas kā daudzprofila apvienība, kas ražo komplektējošās elektroiekārtas dažādām nozarēm. Līdz 1914. gadam tika uzbūvēti vēl 4 korpusi.

vef vef

Ēkas atdzimšana sākās īsi pēc Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. 1919. gada 10. jūnijā LR Pasta un Telegrāfa pārvaldes priekšnieks E. Kadiķis izdeva rīkojumu, saskaņā ar kuru А.Tipainim tika dots uzdevums organizēt un vadīt darbnīcas, kurās tiktu veikts nozarē lietotās tehnikas remonts. Tās izveidoja, pamatojoties uz Rīgas Pasta un Telegrāfa apgabala mehānisko darbnīcu bāzes, kuru iekārtas tika atgūtas un atvestas no Tveras. Pastāvīgi šeit sāka strādāt pieci cilvēki. Viņi ne tikai remontēja tehniku, bet arī izgatavoja dažādus aparātus; izgatavoto aparātu skaits arvien pieauga.

Sākumā darbnīcas tika izvietotas Pasta un Telegrāfa pārvaldes ēkā (Radio ielā), bet 1924. gadā, kad tajās jau strādāja vairāk nekā 300 cilvēku, tās pārvietoja uz bijušā lombarda piecstāvu ēku Slokas ielā 2 (patlaban Valsts Arhīva ēka). 1928. gada vasarā darbnīcas pilnībā tika pārceltas uz agrāk evakuētās rūpnīcas Union ēku, Vidzemes šoseju 19 [4].

vef

No 1929. gada līdz 1932. gada sākumam rūpnīcas nosaukums bija Pasta un Telegrāfa departamenta galvenās darbnīcas „Pērkons” [5] un visus izstrādājumus apzīmēja ar tirdzniecības marku „Pērkons”. Uzņēmums lepojās ar to, ka nav piesaistījis ārvalstu speciālistus un tapis, pieaicinot tikai un vienīgi Latvijas speciālistus. Ar laiku nodaļu skaits tika palielināts. Katrai nodaļai bija savs konstruktoru birojs. Darbojās vispārējā nodaļa, radio nodaļa, telefonu nodaļa, elektroķīmiskā nodaļa, kabeļu nodaļa, spuldžu nodaļa un mašīnnodaļa. 1931. gadā darbnīcās strādāja jau vairāk kā 1000 strādnieku.

1932. gadā darbnīcas pārvērta par valsts autonomu uzņēmumu un pārdēvēja par Valsts Elektrotehnisko Fabriku [6] jeb VEF. 1934. gadā VEF atvēra savu amatniecības un arodu skolu, kas sagatavoja fabrikai nepieciešamos speciālistus. Nākamajā gadā tika izgatavoti lidmašīnu modeļu paraugi. 1934. gadā VEF iegūst logo, ko lieto visus turpmākos gadus, arī padomju laikā.

1936. gadā šeit sāka ražot slavenās «spiegu» fotokameras «MINOX». Līdz 1938. gadam tās izgatavoja aptuveni 22 000 eksemplāros. Tajos laikos īpaši populāri kļuva radioaparāti «VEF». 1935. gadā izstādē Briselē un 1937. gadā izstādē Parīzē rīdzinieku izstrādājumi ieguva lielo balvu (Grand Prix). Produkcija tika eksportēta uz Igauniju, Lietuvu, Angliju, Šveici un Skandināvijas valstīm. Fabrikas profils bija tik plašs, ka radās pat teiciens: „VEF ražo visu - no adatas līdz lidmašīnai”.

1940. gada beigās, pēc Latvijas pievienošanas PSRS, rūpnīca nokļuva Elektrotehniskās rūpniecības tautas komisariāta pakļautībā. Vācu okupācijas laikos 1941.-1944. gados rūpnīca tika dēvēta par «AEG Ostlandwerk» [7], un šeit tika nodarbinātas ieslodzītās sievietes no Mežaparka koncentrācijas nometnes [8]. 1944. gadā uz Vāciju tika izvests liels daudzums rūpnīcas tehnoloģisko iekārtu un tehniskās dokumentācijas. Tas, ko vācieši nespēja izvest, tika iznīcināts.

Pēc kara beigām jau 1944. gadā pirmās atsāka ražot kabatas lukturīša baterijas, bet gadu vēlāk atsāka ražot arī radioaparātus un tālruņus. Pēckara laikā tika paplašināta arī uzņēmuma teritorija, ceļot jaunus korpusus.

vef

Jaunajos cehos tika uzstādītas ļoti modernas iekārtas. 20. gadsimta 60. gados VEF ik minūti saražoja septiņus radiouztvērējus un piecus telefona aparātus. Tolaik katri divi no trim telefona aparātiem Padomju Savienībā bija ražoti VEF. Populāri bija arī tranzistoru radioaparāti "Spīdola" un 70. gados – "VEF".

1980. gada Maskavas Olimpiādei šeit izgatavoja visas elektroniskās iekārtas tiesnešiem un informācijas nodrošināšanai. Apvienībai „VEF” bija lieljaudas zinātniskā ražošanas bāze un attīstīta sociālā infrastruktūra. Šeit strādāja apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku.

vef

Kopš 1989. gada 18. jūnija, kad daļu VEF teritorijas pārņēma plašs ugunsgrēks, nekāda darbība šajā VEF daļā netika veikta. Otrs ugunsgrēks notika deviņdesmito gadu beigās, kad vēl vairāk cieta Ūnijas ielas ēka. Tā tika pārmūrēta ar nekvalitatīviem, sala neizturīgiem, ķieģeļiem. Vairāki pilastri pie vārtiem bija gandrīz pilnībā zaudējuši noturību un draudēja sabrukt.

Tagad, 2017. gadā, pēc vairāk nekā gadu ilgušiem restaurācijas darbiem un 118 gadus kopš pašas ēkas uzcelšanas brīža, VEF vēsturiskā ēka ir atguvusi savu sākotnējo vēsturisko izskatu. Visas fasādes mūrējuma šuvju vietas tika renovētas, izmantojot gludi izvilkto šuvju tehniku. Tāpat tika atjaunotas oriģinālās jumta dzegas, kuras bija stipri bojātas ēkas posmā, kas pēdējos gados netika izmantots un bija atstāts bez jumta. Tāpat tika veikta mūra fasādes virsmas hidrofobizācija jeb aizsardzība pret atmosfēras iedarbību. Mūra apmestās virsmas tika krāsotas ar īpaši izvēlētiem toņiem, lai ēka atbilstu savam autentiskajam izskatam. Atjaunoti ne tikai fasādes dekoratīvie elementi un skārda nosegelementi, bet arī esošie parapeti un dzegas. Restaurācijas darbu laikā tika pārvietoti desmitiem tonnu vēsturiskā fasādes materiāla, vairāki desmiti tūkstoši speciāli no jauna izgatavoti ķieģeļi ieņēma savu vietu atjaunotajā mūrī.

Zeva skulptūras atjaunošanu veica Latvijas Amatniecības kameras sertificēts dekoratīvo būvelementu veidotājs – meistars Guntis Kivlenieks.

Oktobra beigās Brīvības gatvē 214i ievācas telpu atjaunotājs un turpmākais iemītnieks SIA Mikrotīkls, kas starptautiski pazīstams kā MikroTik. Uzņēmums nodarbojas ar elektronikas ierīču izstrādi un ražošanu, tāpēc izvēlētā ēka nav nejaušība, bet gluži vai vēsturiskā mantojuma un tradīciju turpinājums Latvijas industriālās attīstības pašā sirdī.

2018. gadā ēka saņem 1. vietu skatē "Gada labākā būve Latvijā 2017", nominācījā "Pārbūve".

vef

vef vef vef vef vef vef vef vef vef vef vef

Hronoloģija

1887. g. – Zemes gabals nonāk H. Detmana īpašumā
1888. g. – Krievu-Baltijas elektrotehniskā rūpnīca
1898. g. – Krievu elektriskā biedrība “Unions”
1904. g. – Kļūst par AEG filiāli, kura tajā laikā kontrolē visu Krievijas elektrotehnikas ražošanu
1905. g. – Krievu akciju sabiedrība “Vispārējā elektrības kompānija” («Всеобщая компания электричества» (ВКЭ). Uzņēmums izgatavoja elektroaparatūru kara kuģiem
1915. g. – Līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, uzņēmums tika evakuēts uz Harkovu
1928. g. – Uniona korpusos no Slokas ielas 16. tiek pārcelts VEF priekštecis, tobrīd vēl “Pasta telegrāfa virsvaldes galvenā darbnīca”
1932. g. – uzņēmumu pārdēvē par Valsts elektrotehnisko fabriku (VEF)
1942. g. - VEF kļūst par AEG filiāli "Ostlandwerk"
1945. g. - Oktobris - Pēc vācu karaspēka atkāpšanās, VEF telpās atkal ievācas agrākie īpašnieki
1989. g. - Milzīgs ugunsgrēks pamatīgi sabojā ēku
2017. g. - Pēc ilgstošiem restaurācijas darbiem, ēka atgūst savu vēsturisko izskatu un tajās ievācas jaunie saimnieki, SIA Mikrotīkls

Avoti

www.russkije.lv/lv/lib/read/vef-the-largest-enterprise-in-latvia.html
www.russkije.lv/lv/lib/read/the-union-works.html
lv.wikipedia.org/wiki/VEF
zudusilatvija.lv/lv/objects/search/184fb13593fdb926e0ae73a867d481f3/
www.laikmetazimes.lv/2014/05/26/vef-latvijas-lepnums-1dala-pirmas-brivvalsts-laiks/
vunivere.ru/work9750/page1
✝︎ latvianhistory.com/2016/11/21/vef-the-illustrated-history/
www.restaurators.lv/lv/2016/05/08/restaureta-vef-fasade-atgust-savu-sakotnejo-spozmi/
[1] - Düna Zeitung #148, Jul. 1888.
[2] - Baltijas vēstnesis #188, Aug. 1898.
[3] - Rigasche Stadtblatter #36, Jul. 1900.
[4] - Sociāldemokrāts #63, Aug. 1927.
[5] - Artilērijas apskats #9, Nov. 1930.
[6] - Valdības vēstnesis #31, Feb. 1932.
[7] - Izglītības Mēnešraksts #11, Feb. 1942.
[8] - Less Than Slaves: Jewish Forced Labor and the Quest for Compensation, by By Benjamin B. Ferencz